Smiekli no sirds
Man iepatikās šis Adžāna Brāma stāstiņš:
“Smiekli no sirds
Kad pirmo gadu dzīvoju Taizemē, no klostera uz klosteri mūs vadāja automašīnas kravas kastē. Protams, vecākie mūki sēdēja labākajās vietās automašīnas kabīnē. Jaunākie mūki tupēja uz cietiem koka soliem kravas kastē. Virs soliem bija zems metāla rāmis, pār kuru bija pārvilkts brezents, kas pasargāja no lietus un putekļiem.
Visi ceļi bija sliktas kvalitātes. Kad riteņi iebrauca bedrē, automašīna sasvērās uz leju , bet jaunie mūki palēcās uz augšu. Krakš! Neskaitāmas reizes es sasitu galvu pret metāla rāmi. Turklāt man nebija “polsterējuma”, kas mazinātu triecienu, jo biju plikgalvains mūks.
Ikreiz, kad sasitu galvu, es lamājos – protams, angliski, lai taizemiešu mūki neko nesaprastu. Taču, kad taizemiešu mūki sasita galvu, viņi tikai smējās. Es to nespēju saprast. Kā var smieties, ja tik sāpīgi sasit galvu? Sāku domāt, ka viņi galvas apdauzījuši jau tik daudzas reizes, ka radušies paliekoši smadzeņu traucējumi.
Nolēmu veikt eksperimentu, ka nākamreiz, kad sasitīšu galvu, smiešos tāpat kā taizemiešu mūki. Ziniet, ko es atklāju? Ja, sasitot galvu, smejas, sāp daudz mazāk.
Smiešanās laikā asinsritē nonāk endorfīni, kas ir dabiskie sāpju remdētāji. Smiekli var stiprināt imunitāti, kas palīdz cīnīties pret infekcijām. Tādēļ, kad jums sāp, smiešanās var noderēt. Ja neticat, pamēģiniet tā rīkoties nākamajā reizē, kad sasitīsiet galvu.
Šī pieredze man iemācīja: kad dzīvē iet smagi, sāpes ir mazākas, ja spējat tajā visā saskatīt kaut ko jautru un pasmieties.”
/Adžāns Brāms/
