Kā "pagarināt" 24 stundas
Nakts pastaigas uzsākām, kad bērni bija pamatskolas vecumā.
Pienāca augusts un domas arvien biežāk atdūrās pie atvaļinājuma pēdējās dienas, mācību atsākšanās skolā, vēsā laika iestāšanos. Viss it kā neapzināti, bet sāka “vilkt” uz pesimismu.
Neatceros, kurš to izdomāja, ka varam paildzināt katru atlikušo silto dieniņu.
Vakaros, kad sāka jau krēslot (tas augustā jau pēc plkst. 22.00), devāmies “nakts pārgājienos”.
Saģērbāmies un aiziet! Tā kā dzīvojām pilsētā, tad pastaigām izraudzījāmies klusākās pilsētas ieliņas, bieži izgājām arī ārpus pilsētas. Vērojām mēnesi, dažkārt nevarējām to ieraudzīt un prātojām, no kuras puses tas parādīsies, pētījām zvaigznes (kad tās bija saskatāmas), priecājāmies par izgaismotajām koku lapām un laternu gaismas spēlēm. Tas bija tik skaisti! 😊
Bērniem iepatikās un tieši viņi bija tie, kuri izlūdzās turpmākās pastaigas. Centāmies neatteikt, lai gan dienās, kad daudz strādāts, vakarā parādījās nogurums un gribējās ātrāk saritināties gultā. Bet, … pašiem jau arī gribējās atkal izbaudīt nakts burvību – cēlāmies un gājām! Reizēm atgriezāmies mājās krietni pēc pusnakts.
Atceros reizi, kad bijām aizgājuši krietni tālu un sajutāmies noguruši. Bērni priekšā ieraudzīja autobusa pieturas soliņu un priecīgi steidzās turp, lai apsēstos. Tas brīdis īpaši palicis atmiņā, kā mēs, noguruši un laimīgi, sēdējām un priecājāmies par spožo mēnesi, vēloties šo neaprakstāmo sajūtu saglabāt iespējami ilgāk.
Kāds var iebilst, ka miegs ir svarīgs, ka labāk ir kārtīgi izgulēties. – Protams, bet es svaru kausos pretī lieku dzīvas, patiesas emocijas, kuras var sniegt tikai daba. Un, vai nav tā, ka TV reizēm tiek izslēgt arī pēc pusnakts?
Pierunājām pat draugu ģimeni un kopā devāmies pa meža takām. Suns, bērni, pieaugušie.
Dienas pagarināšanas pārgājieni turpinājās vairākus gadus.
Ziemā šādos “nakts” pārgājienos iespējams doties krietni agrāk. Sajūtas pasakainas! Bieži vien aukstā laikā nemaz negribas doties laukā, bet pēc pastaigas neviltots PRIEKS.
